17.11.2020

Ko par vērtēšanu domā bērni?

Kas skolēniem ir svarīgs vērtēšanā? Ko viņi saka par atzīmēm? Atbildes uz šiem jautājumiem devos meklēt pie Rīgas Valdorfskolas 3. klases skolēniem.

Lejuplādēt PDF: Skola2030 Ziņas Novembris - 2020

Šajā skolā, tāpat kā daudzās citās skolās, vērtējuma izteikšanas veidi ir dažādi – ir gan pašvērtējums, gan citu skolēnu vērtējums, izteikts dažādās formās, un ir arī skolotāja veidots aprakstošs mācību darba vērtējums žurnālā. Skolēni līdz 7. klasei kā mācību darba novērtējumu ikdienā līdz šim ir saņēmuši trīs veidos izteiktu aprakstošo vērtējumu: vēl jāmācās, daļēji apgūts un apgūts. Aprakstošs ir arī gada darba novērtējums, ko skolēns saņem liecībā, kurā ir vārdos izteikts mācību darba un arī attieksmju raksturojums.

Līdz ar jaunu pieeju mācībās skolās un klasēs ikdienā ienāk arī jauni jēdzieni, kurus mums visiem kopā jāmācās izprast un lietot. Vai zināt, kuram no tiem, bērnu izpratnē, varētu būt saistība ar temperatūru un sniegu vai kas tas varētu būt par “aparātu” zināšanu un prasmju mērīšanai?

Kā tu vari saprast, ka kaut ko esi iemācījies?

Tas ir tad, kad to tu zini un citiem vari pastāstīt un, ja vajag, arī parādīt.

Tad, kad tu to visu vari noskaitīt no galvas vai vairākas reizes uzrakstīt bez kļūdām, vai izrēķināt pats ātri un bez piepūlēm. Un to visu tu vari izdarīt viens pats, bez palīdzības.

Ja tev ir daudz ābolu, tad tu vari sarēķināt, cik tas var maksāt. Un, ja tu nepareizi sarēķināsi, tad tu zaudēsi naudu. Tas nozīmē, ka tev jāmācās vēl.

Es domāju, ka svarīgi, lai būtu kāds, kurš pateiktu, vai tu esi vai neesi to iemācījies, piemēram, skolotājs. Citādāk tu domāsi, ka visu zini pareizi.

Ja to, ko esi mācījies, vari izdarīt ar aizvērtām acīm, tas nozīmē, ka esi pilnībā to iemācījies. Un bez špikeriem. Tāpēc tu to varēsi izpildīt pēc sajūtām.

Piemēram, tu vēl nezini visu no matemātikas un kāds tev pasaka, ka tu nemāki to un to, tad tu būsi izmācījies kārtīgi un tad nākamajā reizē pateiksi: – Nē, māku gan!

Ja tu salīdzināsi savas atbildes ar pareizām un tās būs tādas pašas, tad tu būsi visu labi iemācījies. Vai jāatrod tas, kurš zinās, ka tās atbildes ir pareizās.

Ja tu visu vari atcerēties no galvas un paprasīt citam pateikt, vai tas ir pareizi, tad tu zināsi, ka visu iemācījies pareizi. Bet, ja tu špikosi, tad tas nozīmē, ka tu tāpat neko vēl neesi izmācījies. Špikošana nav forša. Norakstīt no špikera tu vari vienu reizi, bet tāpat tu to nezināsi. Arī nošpikot var nepareizo atbildi. Tad pavisam nav labi. Labāk pašam iemācīties un visu zināt.

Savas atbildes un zināšanas tu vari pārbaudīt ar kalkulatoru, telefonā vai datorā, un tad tu sapratīsi, vai esi visu to iemācījies.

Vai par zināšanām vajag likt atzīmēs?

Es domāju, ka drusku vajag, lai tu saprastu, kas tev vēl jāpamācās uz nākamo reizi. Tad tu zināsi, ko tev darīt nākamajā stundā, un ko vari nedarīt.

Tev to atzīmi vajag, lai tu varētu parādīt vecākiem, ka tu zini to un to, jo citādāk vecāki nekad to neuzzinās, kā tu mācies.

Vecāki vienkārši var paskatīties uz tavu atzīmi, un tev pašam nekas nav jāatstāsta viņiem.

Dažreiz atzīme var parādīt, kā tu mācies, bet man liekas, tā ne vienmēr būs pareiza, ja, piemēram, tu to zini, bet pārbaudes darbā pēkšņi nevari atcerēties. Tad tā atzīme man neder.

Man tas, protams, nepatiktu, bet vajag arī zemas atzīmes, lai tu sāktu labāk mācīties. Tu domā, ka visu zini un vairs nemācījies kā vajag, bet atzīme liks tev uztraukties, un tu centīsies savas zināšanas uzlabot. Bet, ja tev ir augstas atzīmēs, tad tu vari tā arī turpināt mācīties. Atzīmes tev kā signāls, kā mācīties tālāk.

Lai pārliecinātos, ka tu pareizi to dari, ir nepieciešama kāda atzīme. Ja tu izpildījis kādu darbu labi un neesi drošs par to, tad tev vajag zināt savu atzīmi. Un atzīme tev parāda, ka esi kaut kur nokļūdījies. Un forši, kad skolotājs arī uzraksta, kur un ko vajag tev izlabot.

Atzīme man vajadzīga, lai es zinu, vai stundā es to esmu izmācījusies vai neesmu. Vai kā citādāk skolotājs mums varētu to teikt.

Bērni var arī paši izlikt sev atzīmes, ja skolotāja to palūdz, vai var palīdzēt citiem, lai arī viņiem atzīmes ir labākas.

Atzīmi man vajag, ja tā ir godīga un es zinu, kā mācīties tālāk.

Kāda veida vērtējumus tu gribētu saņemt?

Man patiktu, ja skolotāja izliktu man atzīmi ar cipariem no 5 līdz 10. Ja zem 5, tad tādas atzīmes neliek, bet pasaka, ka vajag vēl mācīties to un to. Un 10 ar plusu, ja es ļoti, ļoti labi to iemācījos.

Es gan gribētu, lai par to, cik tu pareizi visu izdarīji stundā, tev iedod tikpat daudz konfektes. Vai ābolus, jo āboli arī garšīgi un veselīgi.

Es gan gribētu, lai būtu no 1 līdz 100. Tad 100 tu vari dabūt par pilnīgi visu pareizi izpildītu darbu, un lai kārtīgi viss būtu sarakstīts. Tas tāpat, kā 100 procentus nopelnīt par darbu.

Es gan gribētu, lai skolotāja liek nevis punktus, bet pasaka, vai tu labi vai slikti mācījies, un ko vēl tev vajag iemācīties, lai būtu labāk. Tad atzīmes vispār nevajadzēs. Bet konfektes var gan atstāt vai arī kādu citu pārsteigumu no skolotājas.

Var arī burtus likt kā atzīmēs, bet tad mums vajag kopā ar skolotāju sarunāt, ko kāds burts nozīmē. Un visi gribēs saņemt labākus burtus. Piemēram, A būtu labākais un F ne tik labs vērtējums.

Bet es gribu, lai sliktas atzīmes vispār nav, un skolotājs tev tikai pasaka, ko tu vēl nezini un ko vajag iemācīties.

Es iedomājos, ka katru reizi skolotāja var likt dažādus vērtējums. Vienā dienā atzīmes ar cipariem, citā dienā – tikai burtus vai plusus, bet kādā citā – tikai pasaka, ko mēs labi darām un kas kuram izdodas vislabāk. Man arī patīk, kad skolotāja mūs paslavē.

Kā tu domā, kas ir pašvērtējums?

Tas ir tā kā vērtējums pašam sev, kā man no sevis. Un tas būs tikai man vienam, neviens to nezinās.

Tas ir it kā atzīme stundā, kā tu pats uzvedies, mācījies un visu ko darīji. Bet tikai tu drīksti zināt šo atzīmi. Piemēram, ja tu visu stundu sarunājies un klačojies, tad tu sev nevari neko labu ielikt. Un pašam viss būs jāmācās no jauna.

Tas ir tad, kad es pati pasaku sev, ka es, piemēram, smuki uzzīmēju vai ne visai. Un tad es zinu, ko darīt tālāk. Tas ir kā atslēga manām mācībām.

Tas ir kā jautājums sev. Ja tu slikti uzvedies vai nemācījies stundā, tad it kā apstājies un padomā, vai tas ir pareizi, un, ja pašvērtējums pasaka “nē”, tad tev jāmācās, nevis jātrako.

Kas, tavuprāt, ir snieguma līmenis?

Man liekas, tas ir tas, kas palīdz tev uzlabot atzīmi, ja tu saņēmi mazāku nekā gaidīji.

Tad tu sāc mācīties un darīt, lai to uzlabotu. Un tā līdz brīdim, kad tu sasniedz pašu to augstāko līmeni.

Īsti nezinu, bet man liekas, kas tas ir tāds sniegs, kas ir uzsnidzis un ir ļoti dziļš, tev gandrīz līdz kaklam, bet tu vēl vari pakāpties uz augšu.

Nē, ja tas ir sniegs, tad tas ir auksts, tas ir kā temperatūra – ja zema, tad nav labi, bet ja silts, tas viss ir forši.

Domāju, tas ir kaut kāds aparāts, kas tev pasaka, cik daudz tu esi sapratis. Tā ir kā tāda mašīna ar instrukciju.

Laikam tas parāda, kā tu mācies stundā. Ja tu slikti mācies, tad tev ir zem līmenis, bet, ja tu visu labi saproti un vari labi atbildēt, tad tev ir augsts snieguma līmenis. Un tu zini, kādā līmenī tu esi.

Man ir ideja! Tas ir līdzīgs paslēpšanas spēlei. Ja kaut ko paslēpj un tam, kurš meklē, citi pasaka “silts” vai “auksts”, un tu saproti, cik tuvu tu esi tam, ko gribi sameklēt.

 

Man pašam pēdējā atbilde ļoti patika – ja mācības ir kā spēle, tad spēles vadītājam noteikti būtu jāpasaka, cik tālu esmu ticis, cik daudz jau iemācījies un kas man vēl pietrūkst, lai zinātu vēl labāk un, galu galā, uzvarētu šajā spēlē. Man patiktu mācīties, spēlējot šādu spēli!

Par iespēju satikties un sarunāties ar bērniem pateicamies Rīgas Valdorfskolas kolēģiem: direktorei Mārai Svilānei un direktora vietniecei Ilzei Breidakai, skolotājai Sanitai Ozolai-Ozoliņai, kā arī 3. klases skolēniem: Rolandam, Heidijai, Dailim, Meldrai, Sofiai, Amēlijai, Teodoram, Nellijai, Rutai, Martai, Olīvijai, Gustavam, Nikitam, Meldrai, Frančeskai, Viesturam, Aleksai, Hugo, Grētai, Emīlam un Evijai.

Palūdzu bērniem uzzīmēt to “vērtējumu”, ko viņi gribētu saņemt savās mācībās. Pamēģiniet arī jūs iedomāties, kāds tas būtu jums!