13.06.2020

Lai katrs bērns jūt sasniegumus

Par iekļaujošu pieeju un pedagoģisko atbalstu ikdienas darbā Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolā

O. Kalpaka Liepājas 15. vidusskolā – pamatizglītības posmā – jau kopš 2006. gada īsteno iekļaujošu izglītību un iekļauj bērnus ar speciālām vajadzībām. Aicinājām dalīties pieredzē šīs vispārizglītojošās skolas sociālo pedagoģi un Liepājas iekļaujošās izglītības centra vadītāju, Mg. paed. Inesi Stepko.

Lielais mērķis un mazākie mērķīši

Iekļaujošas izglītības īstenošana vispārizglītojošā skolā būs veiksmīga, ja izglītības iestādei ir kopīgs, vienots redzējums un noteikti skaidri mērķi jeb sasniedzamie rezultāti (SR) visos izglītības iestādes līmeņos. Pirmkārt, ir mērķis, uz ko virzās visa skola – izglītības filozofija konkrētajā izglītības iestādē. Ja skola realizē iekļaujošu izglītību, tad tam jābūt kā sasniedzamam rezultātam skolas līmenī. Otrkārt, ir sasniedzamie rezultāti mācību priekšmetos. Visbeidzot, tos pielāgojam konkrētam bērnam atbilstoši viņa individuālajai mācību programmai. Sasniedzamajiem rezultātiem, kas attiecas uz skolēniem, ir dažādi līmeņi, bet ir skaidrs skolas kopējais.

Dzīvē un praksē ir tā, ka vispirms jāsasniedz konkrētā bērna sasniedzamais mācīšanās rezultāts, piemēram, matemātikā viņa programmā. Tad viņš var tiekties uz visā klasē kopīgo, un tādējādi lūkojam īstenot visas mūsu izglītības iestādes kopīgo mērķi.

Iekļaujošas izglītības modeli veido pieejas plāns un bērnu vajadzības konkrētajā izglītības iestādē, tāpēc varu apgalvot, ka katra izglītības iestāde veido savu iekļaujošas izglītības modeli. Ja izglītības iestādei ir konkrēts skatījums uz iekļaujošas izglītības mērķiem, tad mācību rezultāti būs labāki un bērns – veiksmīgāks. Katrai izglītības iestādei Latvijā ir jāpārvar savas atšķirīgas barjeras. Tās, pirmkārt, ir jāzina, jāformulē un tad jāpārvar.

Mērķtiecīgi veidota atbalsta joma

Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolā ir izveidota atbalsta joma, ko vada speciālais pedagogs. Viņa uzdevumos ietilpst, pirmkārt, apzināt bērnus ar speciālajām vajadzībām. Viņš izpēta un pārzina šo skolēnu specifiskās vajadzības, zina, kādās klašu grupās viņi mācās, sadarbojas ar pārējiem atbalsta speciālistiem – speciālo pedagogu, sociālo pedagogu, logopēdu un psihologu –, kā arī ar klašu audzinātājiem un mācību priekšmetu skolotājiem. Mēs viņu saucam par atbalsta jomas vadītāju. Viņš arī koordinē individuālo izglītības plānu veidošanu. Pie viņa glabājas viens šī plāna eksemplārs. Viņš arī runā ar vecākiem, konsultē mācību priekšmetu skolotājus par metodiku un atbalsta pasākumiem. Atbalsta jomas vadītājs apkopo informāciju par izvērtējumu – kā katram bērnam semestrī veicies. Šos plānus mūsu skolā izvērtējam divreiz gadā – semestra noslēgumā. Citās skolās Kurzemes pusē šo darbu mēdz darīt arī sociālais pedagogs (ja tāds ir), logopēds vai kāds no skolas vadības, visbiežāk direktora vietnieks izglītības jomā.

Daudz strādājam ar skolotājiem, lai viņi izprastu speci ālās pedagoģijas ideju, lai viņus skolotu iekļaujošas izglītības metodikā. Ir labi mācību priekšmetu skolotāji, kuriem reizēm ir grūti izprast bērnus ar mācīšanās traucējumiem un mācīšanās grūtībām. Šis darbs ar skolotājiem aizņem daudz laika, un varbūt ne visi skolotāji spēj uzreiz pielāgoties. Tad vajag vēl papildu laiku. Kopumā skolas kolektīvs saprot darba specifiku, ka jāmainās, jāpapildina savas zināšanas.

Sadarbība ar vecākiem ir ļoti svarīga joma, kurā sastopamies ar grūtībām. Vispirms vecāki ierodas iepazīties ar bērnu individuālajiem plāniem un tos parakstīt. Ar daļu izveidojas konstruktīva saruna, un viņiem var ieteikt, kā arī mājās sniegt labu atbalstu savam bērnam. Bet daļa vecāku nav ieinteresēti turpināt atbalstu mājās, uzskatot, ka tam ir domāta skola. Vecāki, kas nesadarbojas, mēdz kritizēt gan skolu, gan savu bērnu, nemotivē bērnu mācīties un pārvarēt grūtības, bieži meklē vainīgos. Vecāku attieksmi mums mainīt ir grūti, lai arī pieredze liecina, ka darbam mājās ir ļoti liela nozīme.

Skolā piedāvājam atbalsta pasākumus bērniem: bērni var iet parunāties pie psihologa, bērni no sociālā riska ģimenēm – pie sociālā pedagoga, mācīšanās atbalstu sniedz speciālais pedagogs.

Pirms katrs iesaistītais pedagogs atbilstoši skolēna individuālajām vajadzībām sāk īstenot atbalsta pasākumus, izstrādājam kopīgu stratēģiju un plānu. Atbalsta pasākumu veidi ir atspoguļoti individuālajā plānā, tiem ir konkrēti sasniedzamie rezultāti, pēc kuriem var izvērtēt atbalsta pasākumu efektivitāti un lietderīgumu. Tie var būt, piemēram, šādi:

  • nepieciešamo mācību līdzekļu sakārtošana pirms stundas;
  • individuālie noteikumi stundas laikā (ne vairāk kā 2 noteikumi);
  • uzdevumu instrukciju atvieglojumi (vieglajā valodā, pa soļiem, lasa priekšā utt.).

Iekļaujoša pieeja visā skolā

Mūsu skolā ir ap 70 skolotāju un šobrīd – 81 skolēns, kurš mācās pēc speciālās izglītības programmas (ar mācīšanās traucējumiem, valodas attīstības traucējumiem, kā arī skolēni ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem – tādu ir 9 no 3. līdz 8. klasei). Skolēni, kuri apgūst speciālās izglītības programmas, mācās visās klašu grupās pamatskolā, pārsvarā pa četriem šādiem bērniem klasē. Vēl ir daži bērni arī ar mācīšanās grūtībām, kuriem vajag atbalstu. Bērniem ar mācīšanās grūtībām bieži vien var veiksmīgāk palīdzēt, jo šīs grūtības nav tik specifiskas. Iekļaujošas izglītības pasākumos ir iesaistīta lielākā daļa pamatizglītības pakāpes pedagogu.

Pirms 14 gadiem, kad sākām īstenot iekļaujošo pieeju, mēģinājām to darīt atsevišķās klasēs, bet drīz vien sapratām, ka risku ir vairāk, nekā iespējamie ieguvumi. Tāpēc bērni ar speciālām vajadzībām tagad ir iekļauti visās klašu grupās un paralēlklasēs (skolā ir 3–4 paralēlklases) no 1. līdz 9. klasei. Katram bērnam, kurš mācās pēc speciālās izglītības programmas, tāpat otrgadniekiem, kā arī tiem, kuriem ir nepietiekams vērtējums kādā mācību priekšmetā, tiek veidots individuāls plāns. Gada ietvarā individuālajos plānos nav būtisku grozījumu, tas ir domāts divu gadu mācību darbam. Tad ieteicams mainīt metodes un atbalsta pasākumus.

Kas pamudināja sākt iekļaut vispārizglītojošā skolā bērnus ar speciālām vajadzībām? Kā lielākajā daļā Latvijas skolu, arī mums bija vecāki, kuri nevēlējās, lai viņu bērniem ar speciālām vajadzībām būtu jāpārceļas mācīties citā skolā. Pirmās divas meitenes 2006. gadā sāka mācīties pēc speciālās programmas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Iesaistīto skolotāju grupa sākumā nebija liela. Pēc diviem gadiem, kad jau bija izveidota speciālā pedagoga štata vieta (šo darbu darīju es), kolēģi man aizvien biežāk sāka jautāt, kā palīdzēt konkrētam bērnam, lūdza viņus pavērot.

Ir bērni ar mācīšanās traucējumiem, un ir bērni ar mācīšanās grūtībām – tās ir atšķirīgas lietas. Mācīšanās grūtības kādā laika posmā var pārvarēt, bet traucējumi var saglabāties visu mūžu. Tad ir jāpalīdz bērnam atrast citu ceļu, kā viņš to var kompensēt, izdarot ar citu paņēmienu. Atbalstu vajag abos gadījumos.

Ir bērni, kuriem vajag atbalstu mācīšanās procesā, lai viņi justu, kā ir, kad ir sasniegumi, ne tikai vienas vienīgas neveiksmes. Sapratām, ka nebūt ne visiem bērniem jāiet uz speciālo skolu, ka skolēniem ar mācīšanās traucējumiem var palīdzēt īpaša programma. Nolēmām virzīties uz iekļaujošo izglītību, ko saucām par integrāciju, kas sākumā precīzi raksturoja to, ko darām. Pakāpeniski palielinājām iesaistīto skolotāju un speciālistu skaitu. Pašlaik esam pietuvojušies laba iekļaujošas izglītības modeļa īstenošanas iespējām.

Atvieglot, bet saglabāt veselīgu piepūli

Atbalsta pasākumiem jābūt ne tikai tādiem, kas bērnam atvieglo mācīšanos, bet noteikti arī jāsaglabā zināma grūtības pakāpe, lai bērns trenētu un lietotu savu gribu un pārvarētu grūtības. Tikai tā notiek īsta mācīšanās. Ja skolotājs redz, ka viens atbalsta pasākums bērnam ilglaicīgi palīdz un bērns jau sekmīgi tiek ar kaut ko galā, tad to var pamainīt. Piemēram, ja instrukciju sākumā dalām pa soļiem vai atzīmējam atslēgvārdus, tad vēlāk, kad bērns jau iemācījies tos lietot, mēs instrukciju vairs nenodalām pa soļiem vai arī atzīmējam tikai balsta vārdus, kas bieži vien ir darbības vārdi, jo tieši tie, mūsuprāt, ļauj bērnam labāk saprast, kas jādara. Visbeidzot, šo palīgu var mēģināt pavisam noņemt.

Tas pats sakāms par citu atbalsta veidu – atgādnēm. Ir skolotāji, kas savā darbā skolēniem sākumā iedod atgādnes, viņi tās izmanto, bet vēlāk mācīšanās gaitā tās noņem – kad vērtē formatīvi, – taču summatīvajam vērtējumam bērns tās atkal var izmantot. Tātad šeit ir iespēja variēt, un mūsu ieteikums ir to darīt. Esam pārliecinājušies – kad samazinām atbalsta pasākumus, bērns labāk spēj noticēt savām spējām. Un tas ir galvenais, uz ko mums tiekties.

Palīgskolotāju loma

Izmantojot ESF projektu “Atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai” STEM (science, technology, engineering, mathematics, proti, dabaszinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes, matemātika) jomā, mēs izmantojam palīgskolotāja atbalstu klasē matemātikā. Palīgskolotājs nav līdzi vienam konkrētam skolēnam ar mācīšanās grūtībām, bet darbojas kā otrs skolotājs klasē, kas pārredz klasi un sadarbojas ar mācību priekšmeta skolotāju. Mūsuprāt, tā ir auglīga prakse, ko iesākām pagājušajā mācību gadā un plānojam turpināt.

Palīgskolotāji mūsu skolā ir 4 speciālie pedagogi, kuri strādā projektā, kā arī 5 skolas skolotāji. Iepriekš tika izvērtēts nepieciešamais atbalsta apjoms klasē sākumskolas posmā. Sākumskolas klasēs palīgskolotāji nav klāt katrā stundā, bet, piemēram, no četrām matemātikas stundām nedēļā divās trijās. Pamatizglītības pakāpē (no 5. klases) visās matemātikas stundās ir klāt palīgskolotāji.

Vienotas atbalsta stratēģijas īstenošana – soļi un principi

Iepazīstamies ar skolēna mācīšanās spējām un veselības stāvokli, nosakot viņa specifiskās vajadzības. Mēs ik pa laikam pārbaudām bērnu mācīšanās spējas, kuri mācās pēc īpašās programmas. To dara atbalsta jomas vadītājs – speciālais pedagogs, kā arī mācību priekšmetu skolotāji, kuri vēro skolēnus un pastāsta atbalsta jomas vadītājam, kas bērniem izdodas un kas ne. Pēc kāda laika bērnu vajag pārdiagnosticēt. Mūsu gadījumā to dara divi vai trīs speciālisti – noteikti speciālais pedagogs un logopēds, kā arī psihologs, ja pirmie divi speciālisti uzskata par vajadzīgu pieaicināt arī viņu. Tiek uzaicināti arī visi iesaistītie mācību priekšmetu skolotāji un klases audzinātājs. Viņi kopīgi izvērtē – vai izvēlētie atbalsta pasākumi, metodika ir atbilstoša, vai kaut kas jāmaina. Retāk, tomēr ir arī gadījumi, kad bērna mācību sasniegumi jau ir vidējā, optimālā līmenī, ko apliecina arī regulāri iegūtas vidējas balles – 5, 6, tad kopā vērtējam, vai šim bērnam mainīt programmu uz vispārizglītojošo. Atbalsta jomas vadītājs ir visu šo darbu koordinators, pie viņa ir skolēnu izpētes dokumenti, atzinumi, viņš var dot ieteikumus mācību priekšmetu skolotājiem, kā veiksmīgāk strādāt, un arī sazinās ar skolas vadību.

Izstrādājam individuālo izglītības programmas apguves plānu. To dara skolotāji. Skolēns tiek iepazīstināts ar jau gatavu plānu. Ar to iepazīstina arī vecākus. Tiek izveidoti uzdevumi, kurus pārrunā ar vecākiem un rosina viņus iesaistīties. Reizēm vecāki izsaka savas idejas – kādus pulciņus, nodarbības vai speciālistus bērns var apmeklēt ārpus skolas. Kopā veidojam pilnīgāku priekšstatu par atbalstu mājās, ja ir tāda iespēja.

Vienojamies par atbalsta pasākumiem. Par tiem pārsvarā vienojas skolotāji. Ja vecāki ir atsaucīgi, redzam, ka bērnam mājās ir atbalstoša vide, tad tas ir spēcīgs, vērtīgs resurss – iesaistām arī vecākus, bet tikai pēc tam, kad skolā esam izstrādājuši stratēģiju. Ja redzam, ka bērns nāk no sociālā riska ģimenes, vecāki ir vājā puse, tad neizvirzām neizpildāmus uzdevumus.

Organizējam sarunas ar vecākiem par bērna vajadzībām. Vismaz divas reizes mācību gada laikā, kad aicinām vecākus parakstīt individuālos plānus, notiek garākas sarunas ar vecākiem, un tā ir iespēja uzklausīt viņu viedokli. Vajadzības gadījumā aicinām vecākus uz sarunām biežāk. Sarunas pārsvarā ierosina skolotājs, ļoti reti – paši vecāki. Šādās sarunās parasti piedalās klases audzinātājs un speciālais pedagogs (sākumskolā), nepieciešamības gadījumā – arī psihologs. Pamatskolas posmā klāt var būt arī mācību priekšmeta skolotājs, kurš pamanījis bērna mācīšanās grūtības. Regulāra sadarbība ar vecākiem ir svarīga gan tādēļ, lai panāktu, ka vecāki notic savam bērnam un priecājas par ikdienas sasniegumiem, gan tādēļ, lai uzticētos pedagogiem kā profesionāļiem. Priecājamies par katru vecāku, kurš izrāda interesi un sadarbojas. Gadās arī, ka atbalsts bērnam mājās ir pārāk liels, it īpaši mājasdarbu pildīšanā sākumskolas posmā, un tad skolā skolēns, nesaņēmis šādu atbalstu, ar uzdevumiem netiek galā. Tikšanās reizē skolotājs vecākiem var dot ieteikumus, kā mērķtiecīgi atbalstīt bērnu mācībās – neapstiprināt katru mācīšanās soļa pareizību vai kļūdainību, neteikt pareizo atbildi uzreiz priekšā, bet ļaut padomāt. Ja grūtības sagādā lasīšana, tad padarīt to par rituālu visai ģimenei, lasīt priekšā mazajam brālim vai māsai, lasīt kopā ar vecākiem – vienu rindkopu viens, bet otru otrs, utt. Pirms kāda laika organizējām vecāku klubiņus un sapulces, bet pašlaik vairāk pievēršam uzmanību individuālām sarunām. Ir gan ļoti veiksmīgas sarunas, gan ne pārāk. Nesekmīgos gadījumos mēdzam aicināt talkā Sociālo dienestu. Liepājā ir daudz ģimenes asistentu (tie Sociālā dienesta darbinieki, kas palīdz ģimenei, kurai nav pietiekamu prasmju un iemaņu bērnu audzināšanā un aprūpē), un pilsētas skolas mēdz veiksmīgi sadarboties ar šiem asistentiem, kas savā ziņā veic vecāku funkcijas.

Ieplānojam laiku sarunām ar skolēnu, ar skolotājiem, ar vecākiem, ar skolas administrāciju. Tas ir liels izaicinājums steidzīgajā un mainīgajā ikdienā. Mērķtiecīgi rīkojam sanāksmes. Atbalsta jomā tās ir laikus ieplānotas reizi mēnesī. Tajās speciālisti sadala darbus un atbildības sadarbībai ar klašu audzinātājiem. Vecākiem piedāvājam tikšanās gan pirms stundām, astoņos no rīta, gan arī pēc. Ceturtdiena ir vecāku pieņemšanas diena, kad līdz sešiem un pat septiņiem pēcpusdienā skolā notiek sarunas. Skolotāji šim darbam velta arī lielu daļu brīvlaika, kad pārskata un pārstrukturē plānus un atbalsta stratēģijas.

Rūpējamies par savu profesionālo pilnveidi. Izglītības sistēma ir mainīga ne tikai reformu laikā. Skolēnu attīstības īpatnības liek pārdomāt mācīšanās un mācīšanas stratēģijas. Liepājas Līvupes pamatskola – attīstības centrs rīko seminārus un individuālas konsultācijas gan skolotājiem, gan vecākiem. Speciālās izglītības kursus skolām organizē arī Liepājas pašvaldība – šajā mācību gadā uz Izglītības pārvaldes rīkotajiem kursiem tika aicināti skolu direktori un pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāji un metodiķi. Iekļaujošo pieeju sāk īstenot teju visās skolās.

Atbalstām skolotājus, lai viņi paaugstinātu savu varēšanu, it īpaši speciālās pedagoģijas jomā. Lai gan skolotāji kopumā emocionāli labi pieņem iekļaujamos bērnus, tomēr viņiem mēdz pietrūkt pedagoģiskās meistarības un speciālās pedagoģijas metodikas. Ar speciālās pedagoģijas kursu augstskolā ir par maz. Papildu zināšanas vajag arī jaunajiem skolotājiem, kuri ienāk skolā. Te palīdz gan mūsu pašu speciālais pedagogs, gan arī iesakām konsultēties Līvupes pamatskolā – attīstības centrā.

Nodrošinām mentora atbalstu jaunajiem skolotājiem un kolēģiem. Pirmajā mācību gadā katram jaunajam skolotājam, kas ienāk mūsu skolā, ir mentors – parasti trešās pakāpes skolotājs, kuram ir augstākā kvalifikācija. Viņa uzdevums ir ievadīt jauno kolēģi skolas dzīvē, palīdzēt iedzīvoties skolas vidē, saprast iekšējo kārtību, kas par ko atbild.

Rūpējamies par atbalsta sistēmas uzturēšanu skolā. Mūsu skolā skolēns zina, kur atrodas atbalsta speciālisti, zina viņu pieņemšanas laikus. Viņš var pēc vajadzības iet pie viņiem, prot pajautāt sev svarīgo. Speciālā pedagoga kabinets reizē ir arī relaksācijas telpa, kur var gan atpūsties no burzmas, gan parunāt ar skolotāju. Manuprāt, skolēns ir jāmāca prasīt vai lūgt palīdzību. Daļa skolēnu to nedara un nedarīs, bet ir skolēni, kuri labprāt meklē atbalsta speciālistus, lai komunicētu, lai izpildītu kādu uzdevumu. Iekļaujošas izglītības būtība ir ne tikai atbalstīt skolēnu, kuram neveicas vai ir grūtības, bet arī mācīt un radināt tās pārvarēt. Mēs priecājamies par katru skolēnu, kurš pārvar savas grūtības. Latvijā ir skolas, kur jau ir izveidota koordinēta atbalsta sistēma, kas ir svarīgi, lai iekļaušana būtu veiksmīga. Taču katra skola ir savos meklējumos, kopīgu sistēmu saskatīt vēl nevar.

Visbeidzot, atbalsta pasākumiem bērniem ir jābūt mainīgiem, tie nedrīkst būt sastinguši, izņemot specifiskos – kustību, redzes vai dzirdes traucējumu gadījumā. Atbalsta pasākumu mainīgumu noteic skolēna spējas un attīstība, kā arī dzīves notikumi. Piemēram, ģimenē šķiras vecāki, viens vai pat abi aizbrauc strādāt uz ārzemēm, bērns pārdzīvo. Ja viņam jau ir mācīšanās grūtības, tad klāt nāk papildu sarežģījumi. Ir ātri jāanalizē jaunā situācija, jāspriež, ko var mainīt, kā vairāk atbalstīt šo bērnu. Pamatskolā pusaudži sāk atrast draugus ārpus ierastās vides, mēdz parādīties uzvedības traucējumi, un tad atkal jāmaina stratēģija.

Vispirms – kopīgs izpētes darbs

Metodisko un didaktisko darbu var uzsākt tad, kad skolas atbalsta personāls un skolotāji ir veikuši kopīgo izpētes darbu.

Katras klases audzinātājs pēta skolēnu mācību dinamiku un pēc vajadzības piesaista atbalsta speciālistus – speciālo pedagogu, sociālo pedagogu, logopēdu un psihologu. Kad izpētes ir veiktas, tad mazā sanāksmē pārrunājam rezultātus.

Vispirms noskaidrojam specifiskās skolēnu vajadzības. Sadarbojamies ar Liepājas pilsētas pedagoģiski medicīniskās komisijas speciālistiem. Ir vecāki, kas paši dodas uz Līvupes pamatskolu – attīstības centru, kuras speciālisti raksta izvērtējumus bērniem. Ja ir šādi izvērtējumi, tad iepazīstamies ar tiem, kā arī ņemam vērā speciālistu ieteikumus.

Vērojums klasē – nosakot laiku (pa minūtēm) visā mācību stundā, – uzrāda, kad skolēni veiksmīgi darbojas, kad ne, kādi ir kairinātāji, kā skolēns pārredz skolotāja demonstrējumus. Mācību priekšmeta skolotājs var aicināt speciālo pedagogu vērot kādu bērnu. Speciālais pedagogs iet stundā un visas stundas garumā vēro, ko un kā bērns dara, viņa uzvedību. Bērnu var izpētīt arī individuāli pie speciālista, bet tad rādītāji var būt citi. Klasē, mācību laikā, skolas dabiskajā vidē, kad bērns nemaz nezina, ka tieši viņu vēro, iegūstami ticamāki dati. Novērojumam stundā var būt dažādi mērķi, kas izriet no konkrētās situācijas. Ja ar konkrēto skolēnu sadarboties neizdodas tikai vienam skolotājam, tad vērotājs iet ar mērķi skatīties tieši šī skolotāja un skolēna sadarbību. Vērojumi ļoti labi palīdz, ja bērnam ir uzvedības traucējumi. Reizēm skolotājs neapzinoties provocē bērna uzvedību. Ja vērojums to atklāj, tad vēlāk to pārrunā ar skolotāju, un skolotājs to novērš. Savukārt, ja par skolēna sadarbību stundā kā par problemātisku izsakās vairāki skolotāji, tad iet vērot tieši skolēna uzvedību.

Skolēna sniegtā atgriezeniskā saite uzrāda nepieciešamo atbalsta veidu un apmēru. Pārdomāti un mērķtiecīgi uzdodot jautājumus, skolēns sniedz atbildes, no kurām skolotājs var saprast, ko konkrēti bērns nav sapratis, kas sagādā grūtības, un var attiecīgi pamainīt metodiku jau nākamajā stundā vai arī saprast, kā strādāt ar šo skolēnu konsultācijā. Tas ļoti palīdz bērniem ar mācīšanās grūtībām.

Informācijas ievākšana no iepriekšējās izglītības iestādes ir vājais punkts. Kad bērni, kas mācās pēc speciālām izglītības programmām, pārceļas uz citu skolu, dokumenti diemžēl lielākoties neceļo līdzi bērnam vai arī informācija, kas pie mums nonāk, nav pilnīga. Protams, zvanām un jautājam iepriekšējai skolai, bet bērna adaptācija jaunajos apstākļos ieilgst un attīstība kavējas. Jaunā skola ātrāk un profesionālāk spētu palīdzēt, ja būtu iedibināta sistēma, ka līdz ar skolēnu ceļo visi nepieciešamie dokumenti par viņu – personas lieta, individuālais plāns, izpētes dokumenti. Par to esmu runājusi Liepājas Izglītības pārvaldē.

Kopīga atbalsta pasākumu plānošana un īstenošana

Pirmais solis kopīgai plānošanai ir kopīgi izlasīt Ministru kabineta noteikumu Nr. 556 “Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām” pielikumu Nr. 2 “Individuālais izglītības programmas apguves plāns izglītojamam ar speciālām vajadzībām” un izveidot stratēģiju, ietverot konkrēto informāciju. Plāns paredz mācību, vides un pārbaudes darbu pielāgojumus. Vienoti pielāgojumi un skaidri noteikumi skolēnam vispirms jau radīs drošu vidi, lai varētu mācīties.

Otrais solis veiksmīgai sadarbībai ir kopīga skolēnu prasmju pilnveidošana. Pašlaik daudzas skolas modificē individuālos izglītības plānus, arī mums tas ir pielāgots. Ir izglītības iestādes, kas vairāk pievēršas atbalsta pasākumiem ar vides pielāgojumiem, bet ir skolas, kas individuālos plānus veido kā tematiskos plānus. Mūsuprāt, svarīgākais ir pilnveidot tieši skolēna prasmes. Piemēram, mērķis var būt – skolēnam jāatrod informācija tekstā. Tad mēs kādu laiku, teiksim, mēnesi, visi strādājam ar uzdevumiem, lai šo prasmi nostiprinātu. Skolotāji sadarbojas, izstrādājot metodiku.

Tabulā redzama dažādu mācību priekšmetu skolotāju kopīgi izplānotā vienas prasmes pilnveide mēneša garumā 3. klases vairākiem skolēniem jauno programmu aprobācijas ietvaros. Šī tabula tapa pēc diagnosticējošo darbu rezultātiem – latviešu valodā bija labāki rezultāti, matemātikā vājāki. Izanalizējot iemeslus, sapratām, ka bērni nelasa instrukcijas. Nolēmām palīdzēt skolēniem attīstīt šīs prasmes, lai viņi veiksmīgi varētu patstāvīgi mācīties. Nebūt ne vienmēr vairāk jāuzsver zināšanu kvantitāte, reizēm mērķtiecīgāk ir nostiprināt prasmes, ar kuru palīdzību skolēns nonāk pie zināšanām.

Trešais solis ir atbalsta pasākumi ikdienas darbā. Pedagoģiskajā literatūrā un mācību grāmatās varam atrast dažādas atgādnes. Gan skolēni, gan skolotāji veido savas individuālas atgādnes, kuru saturā ir pārrakstīti likumi, formulas utt. Mērķtiecīgāk ir skolēniem piedāvāt dažādas uzdevumu risināšanas stratēģijas, kuras vēlāk var palikt kā atgādnes patstāvīgās mācīšanās laikā. Kā skolotāja izmantoju Skola2030 aprobācijas mācību materiālus, kuros ir piedāvātas dažādas uzdevumu stratēģijas, īpaši patīk piedāvātās matemātikas mācīšanās stratēģijas. Piemēram, 2. klases matemātikas tematā “Kā rodas izteiksme?” ir mācīšanās stratēģija “Kā pieraksta uzdevuma atrisinājumu?”.

Mēs redzam četras mācīšanās stratēģijas:

  1. uzdevumu pārveidojot vieglajā valodā, uzsverot katru teikumu savas krāsas tonī;
  2. uzdevuma tekstā pasvītrojot dotos lielumus (skaitlis + vārds);
  3. vizualizācija – shematisks zīmējums;
  4. norādījumi pa soļiem.

Ja skolēnam piedāvājam iepazīties ar vairākām mācīšanās stratēģijām, tad viņam ir vieglāk izvēlēties sev saprotamāko, ko turpmāk var izmantot kā atgādni, līdz ar to mācību process norisinās veiksmīgāk. Ja skolotājs piedāvā tikai vienu stratēģiju un teorētisku atgādni, skolēniem ar mācīšanās grūtībām vai traucējumiem tas var būt nesaprotams un neatbalstošs, šādu atbalstu var uzskatīt par formālu, tas neveicina mācīšanos pēc būtības.

Rakstu sagatavoja Inese Stepko, Alnis Auziņš, Skola2030 eksperts