25.08.2020

Gads pirmsskolas dzīvē – kas jauns?

Stāsta trīs pirmsskolu skolotājas

Linda Lejasmeijere, Rūjienas pilsētas specializētā PII “Vārpiņa”

Man patīk tas, ka mūsu iestādē, darbojoties Skola2030 satura aprobācijā, mainījās grupas vide. Bija jāizveido centri ar daudzveidīgiem materiāliem. Ieguvēji ir bērni – no rīta atnāk uz grupu un paši var izlemt, ko darīs. Skolotāji tikai vēro, palīdz, pieraksta secinājumus. Bērniem šādi darboties patīk, viņi arī labprāt dalās pieredzē, stāsta cits citam, ko darīja, ko vēl gribēs darīt. Tas ir pozitīvi un rada prieku strādāt arī pieaugušajiem.

Pirmais gads projektā pagāja eksperimentējot, mēģinot pašiem saprast, kā būtu labāk. Pērn īsti sākām strādāt. Esam uzņēmuši daudz ciemiņu, dalījušies pieredzē ar daudzām PII. Bērni pie tā ir pieraduši, un viņus netraucē, ka grupā ir sveši cilvēki.

Jaunums ir tas, ka esam izveidojuši e-klasi, kur atspoguļojam visu svarīgo – mēneša tēmu un sasniedzamo rezultātu, katru dienu izsmeļoši uzrakstām, ko darīsim, kā to panāksim, ikdienu atspoguļojam ar fotogrāfijām. E-klases apmeklējums ir ļoti liels, un vecākiem šāds saziņas veids ļoti patīk. Pēc tam vecāki var pārrunāt sev interesējošus jautājumus ar skolotājiem klātienē.

Sigita Gūtmane, PII “Saulīte”, Liepāja

Manuprāt, mums ir veicies labi, jo kolektīvs ir pretimnākošs, saliedēts un ieinteresēts pārmaiņās. Kompetenču pieejas aprobācijā īpaši esam mācījušies plānot, izprast šī procesa būtību. Vērtējam, kā tas izdevies, ko vajadzētu mainīt, lai plānošana būtu veiksmīgāka un sasniegtu vēlamo sasniedzamo rezultātu.

Mūsu iestāde ir iesaistījusies programmā “Līderis manī”, kurai ir daudz kopīga un papildinoša ar kompetenču pieeju. Tā māca bērnus veidot par personībām, būt patstāvīgiem, līdzatbildīgiem visā, kas notiek, rosina pašvadīti mācīties.

Mūsu pirmsskolā liela nozīme ir “runājošajām sienām”. Grupās, kur strādā skolotājas no aprobācijas komandas, “runājošās sienas” tika ieviestas jau pirms kāda laika, bet aizvadītajā mācību gadā – jau visās iestādes grupās. Katrā grupā tās mazliet atšķiras, jo ir pielāgotas konkrētās grupas vecumposma īpatnībām. Daudz ar bērniem mācāmies plānot mēneša tēmu. Bērni paši saka, ko gribētu uzzināt, skolotāji to pieraksta, meklē un gatavo materiālus, tēmas izziņai. Pie “runājošās sienas” bērni var sekot līdzi, kas darāms vispirms, kas pēc tam, kas jau ir izdarīts. Šīs sienas ir labs palīgs saziņai arī ar vecākiem – ieejot grupā, viņi uzreiz uzskatāmi redz, kādu tematu bērni apgūst, ko ir paveikuši.

Inese Frīdenberga, Ikšķiles PII “Urdaviņa”

Turpinām strādāt, lai mainītos mūsu, skolotāju, darbības ieradumi. Par moto esam pieņēmuši “Mazāk nozīmē vairāk”. Interešu centrus ie-kārtojam, domājot par bērniem plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem (SR) – lai tajos būtu tikai tās lietas, kas palīdzētu sasniegt mēneša SR, un nebūtu nekā lieka.

Aktivitātes bērniem sākas nevis konkrētā laikā, bet tad, kad bērns ir ieradies un tiešām ir gatavs sākt darīt. Skolotāju uzdevums ir pamanīt un ieklausīties bērnu vēlmēs, kas nav nemaz tik viegli. Lūkojam būt vēl vairāk atbalstošas, cenšamies būt līdzās, palīdzēt, kad to tiešām vajag, ierosināt turpmākai darbībai, bet neuzņemties iniciatīvu un nedarīt viņu vietā. Tas pieaugušajiem ir visgrūtākais. Mums ir lielisks atbalsta personāls, bet auklītes joprojām reizēm grib izdarīt bērnu vietā.

Kolektīvā vairāk esam sākuši dalīties pieredzē, runāt par to, kā mums veicies, kas izdodas, kas vēl ne. Mācāmies sadzīvot ar jauno, citādo. Tagad liela daļa kolēģu jau saka – sākumā tas bija ļoti liels izaicinājums, tagad jau esam gatavas aizvien vairāk uzticēties bērniem, piedāvāt dažādas aktivitātes, arī pajautāt bērniem viņu intereses, un pārliecināmies, ka bērni ļoti labi māk izstāstīt savas ieceres. Tad atliek tikai tās īstenot.

Mācāmies it visā vispirms saskatīt pozitīvo – gan pašu pieaugušo rīcībā, gan bērnu darbībā. Tāda pieeja ir ļoti auglīga.